Sociālā programmatūra un virtuālo prakses kopienu izveide tūrisma nozarē

Mazie un vidējie uzņēmumi ir uzskatami par Eiropas reģionālās labklājības un nodarbinātības mugurkaulu, šo uzņēmumu darbinieku apmācība parasti tiek uzskatīta par priekšnosacījumu inovāciju veicināšanai un konkurētspējas palielināšanai. Tomēr, mazie uzņēmumi bieži nevar apmierināt savu darbinieku apmācības vajadzības, individuāli izstrādājot vai finansējot formālo apmācību. Pēdējās idejas uz informācijas un komunikāciju tehnoloģijām balstītajā apmācībā ir apmācības un darba apvienošana, rezultātā tiek nodrošināta apmācība darba vietā. Šādi neformālās apmācības veidi organizācijās ir vērsti uz apmācību konkrētu uzdevumu risināšanai.

Leonardo da Vinci projekta Work&Learn Together (WLT) ietvaros veiktā empīriskā pētījuma rezultāti liecina par to, ka sociālā programmatūra patiešām var veicināt un atbalstīt saziņas procesus starp prakses kopienām. Tomēr, šie rīki bieži ir jāuzskata tikai par papildus saziņas kanālu. Bija diezgan grūti īstenot ideju par pilnīgi virtuālo prakses kopienu izveidi tūrisma nozarē. Atklājies, ka konkurence šai nozarē ir daudz stiprāka par vēlmi mācīties kopīgi.

Tomēr, tika noteiktas dažas tūrisma sektora nozares, kurās var izveidot virtuālās prakses kopienas eksistējošo saziņas un apmācības struktūru atbalstam, kā arī studējošo apmācības vajadzību apmierināšanai. Galvenā motivācija virtuālo prakses kopienu ieviešanai – it īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos – ir fakts, ka pastāv pieprasījums pēc rīkiem, kas ļautu mācīties darba laikā, esot darbavietā. Tādējādi, var izvairīties no formālo apmācības kursu apmeklēšanas, kas lauksaimniecisko reģionu darbiniekiem nozīmē nepraktisku ceļošanu līdz apmācības centram.